Ziņas
2020-03-24 13:39
25.marta - Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena
Tikai cilvēkam būt
Un atvērtu sirdi turēt,
Kas jūt sava tuvākā sāpes un raizes...
Ja vajag – dalīt uz pusēm gabalu maizes.
Atvērtu atmiņu turēt
Un neaizmirst
Tās daudzās dvēseles...
Šā gada 25. martā pulksten 17.00 LTV1 notiks dokumentālo filmu pirmizrāde “Tālā zeme Sibīrija. Tomskas apgabals 1949 - Petuhova, Teguļdeta, Asino.” Uzreiz pēc tam 17.30 2. daļa . “Noriļska. Lamas ezers. “
Aicinām visus izglītojamos noskatīties šīs divas dokumentālās filmas un izteikt savas pārdomas esejā, kuru nosūtīt savai vēstures skolotājai.
1949. gada marta nogalē no Latvijas uz plašo Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošu ģimeņu, aptuveni 45 tūkstošus cilvēku. Izsūtīto vidū bija gan bērni, gan sirmgalvji.
Šķiršanās sāpes, bezspēcība pārspēka priekšā, šoks, neaizsargātība, neizpratne, bailes... Iespējams, tieši spēcīgā pārdzīvojuma dēļ 25. marts kļuvis par vienu no latviešu vēsturiskās apziņas stūrakmeņiem. Starp šīm ģimenēm bija arī mūsu iedzīvotājas Antoņinas Moles ģimene. Lūdzām viņu nedaudz atcerēties tā laika notikumus. Savu stāstījumu uzsāk ar vārdiem- tā sākās Golgātas ceļš....
1949.gada 24. marta dienā mamma ar brāli atbrauca no dzirnavām, kur sagatavoja miltus, putraimus, izspieda eļļu ģimenes iztikai. Vakarā izvārīja jauno putru, bet ēstgriba mijās ar iekšēju nemieru. Pēc vakariņām visi aizgāja gulēt, ierastais “ar labu nakti palika tikai acu skatos.
Naktī ģimeni pamodināja sitieni pie durvīm, visi saprata, ir jāver vaļā. Māja bija apjozta apkārt ar zaldātiem. Bija atvēlēts 15 minūtes laika, lai salasītos un izvāktos no mājām. Mammai lika iet uz kūti, lai uzskaitītu lopus, bērniem –divām māsām un diviem brāļiem saģērbties pašiem. Ko bērni varēja apjukumā salasīt? Kad mamma atgriezās no kūts, viņai neļāva kaut ko pārskatīt līdzpaņemtajās mantās, jo laiks bija iztecējis. Tā arī karoti neielika. Dzimtajā pusē palika arī trešais brālis, kurš tonakt bija ar zvejniekiem.Viņš turpmāk slēpās kaimiņu šķūni un vēroja, kā tiek aizvesti lopiņi no mājām.
Skumjo šķiršanos no mājām uz visiem laikam tikai sunīte ar kucēntiņiem nojauta- vēl ilgi aizbraucējiem bija dzirdami žēlīgi kaucieni.
Līdz rītam aizveda uz Maltas staciju, tur cilvēkus ielādēja lopu vagonos. Un tā sākās 12 diennakšu garais ceļs uz Sibīriju, Omskas apgabala Isikula rajonu. Ēst brauciena laikā deva vienu reizi, pa ceļam daudzas ģimenes izšķīra, liekot vīriešiem izkāpt. Antoņinas ģimene bija kopā- mamma ar četriem bērniem. Nometinājuma vietā gadījās diezgan atsaucīgi cilvēki, brigadieris ar nožēlu esot teicis –propadjoš s rebjatami. Uzreiz tika ierādīts darbs kolhozā, Antoņinai ar brāli tika uzticēta lopu ganīšana.
Pāris gadu tajā ciemā bija slikta raža, kartupeļi izauga mazi, tos ģimene apēda jau līdz ziemas sākumam. Galvenais un vienīgais ēdiens bija kartupeļi ar ūdeni –kaut kas līdzīgs zupai, tumei. Pēc tam raža uzlabojās, par ko vietējie pateicās latviešiem- jūs mums atvedāt labāku ražu. Kartupeļus stādīja ar lāpstu, dārzs bija iedalīts 40 simtdaļas. Ļoti liels prieks bija par dzeršanai pievesto ūdeni. Tās ir tikai mazas atmiņu lauskas. Bet tie bija 15 gadi, mēneši, dienas, stundas... prom no dzimtajām mājām. Mūsu latvieši bija stalti jaunieši un smukas metas, kurus pamanīja vietējie. Tā tika nodibinātas ģimenes arī Antoņinas brāļiem un māsai. Pašu Antoņinu liktenis gaidīja atgriežamies mājās – Latvijā. Viņa atgriezās dzimtenē viena, ieraugot nopostītās mājas, nedaudz nobijās un aizbrauca atpakaļ pie savējiem. Taču dzimtās puses mīlestība bija stiprāka par visu. Un viņa atgriezās otrreiz- 30 gadu pilnbriedā. Šeit nodibināja savu ģimeni, šeit piedzima dēls Vladislavs un meita Valentīna. Antoņina neslēpj, ka reizēm atmiņas tomēr sarūgtina. Viņa notikušo uzskata kā neatgriezenisku pagātni, kā tā laika iekārtas nežēlīgāko posmu cilvēces vēsturē, no kura joprojām vēl dzīvo jautājums “kāpēc?” Tagad Antoņina ir gandarīta par to, ka spēja izdzīvot, augstu novērtē cilvēcību, priecājas par šodienu, gatavojas rušināties savā piemājas dārziņā, savā zemītē.
INFORMĀCIJA
1949.gada 25.martā 33 ešelonos no Latvijas uz Sibīriju izveda 41 862 cilvēkus. Vispirms tumsā klauvēja pie iedzīvotāju durvīm, lika savākt mantas, iesēdināja kravas automašīnās un karavīru pavadībā aizveda līdz dzelzceļa stacijām, ievietoja lopu vagonos un aizveda uz Sibīriju - Krasnojarskas novada Novosibirskas, Tomskas, Omskas, Irkutskas un Amūras apgabaliem - uz mūžīgiem laikiem, bez tiesībām atgriezties.
Šo PSRS Valsts drošības ministrijas pilnīgi slepeno Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanas operāciju sauca «Krasta bangas», un tā notika pēc VK(b)P CK un PSRS MP 1949.gada 20.janvāra slepena lēmuma «Par kulaku, viņu ģimeņu, bandītu un nacionālistu, kas atrodas nelegālā stāvoklī, bruņotās sadursmēs kritušo un notiesāto bandītu ģimeņu izvešanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas». Latvijas PSR MP 1949.gada 17.martā pieņēma lēmumu «Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR».
No Baltijas valstīm uz Sibīriju izveda aptuveni 95 000 cilvēku. ). Kopā no Latvijas PSR 1949. gada 25. martā izvestas 13 504 ģimenes ar 42 322 cilvēkiem (pieskaitot nometinātos pēc soda izciešanas – 44 271), no tām: 40 176 (95,4%) latvieši, 790 (1,9%) krievi, 590 (1,4%) poļi, 252 (0,6%) baltkrievi, 140 (0,3%) lietuvieši, 92 (0,2%) igauņi. Praktiski visos gadījumos iedzīvotāji tika aizturēti un pēc tam izsūtīti administratīvā kārtā pēc iepriekš sagatavotiem sarakstiem.Lielākā daļa izsūtīto nonāca Irkutskas, Omskas, Tomskas, Novosibirskas, Amūras apgabalā, Krasnojarskas novadā, Kazahijas ziemeļu rajonos. Izsūtītos, galvenokārt, nodarbināja kolhozos, sovhozos, zelta ieguves uzņēmumos un kokmateriālu sagatavošanas uzņēmumos.1945. gada 25. martā notika visplašākā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana. Izveda 13 504 ģimenes ar 42 322 cilvēkiem, kas bija 2,28% no visiem Latvijas iedzīvotājiem, 52% no deportētajiem bija zemnieki. No toreizējā Talsu apriņķa izveda 2030 personas. No 1949. gada deportētajiem izsūtījumā miruši 4941, kas sastāda 12% no visiem izsūtītajiem.Pēc 1956. gada liela daļa izsūtīto tika atzīti par nevainīgiem un viņiem atļāva atgriezties Latvijā, bet pilnībā tika reabilitēti tikai pēc 1989. gada.Joprojām nav precīzi zināma motivācija, kāpēc Padomju Savienība baltiešus deportēja tieši 1948. un 1949. gadā. Vai noziegumu izraisīja bailes no Trešā pasaules kara sākuma, aprēķins satriekt nacionālo partizānu kustību, vēlme zemniekus beidzot sadzīt kolektīvajās saimniecībās? Varbūt visi šie iemesli kopā?Galvenais Padomju Savienības komunistiskās partijas vadības mērķis tomēr iezīmējas ļoti skaidri. Baltija – iekarotā Rietumu teritorija un nepakļāvīgie baltieši bija jānovienādo ar visu pārējo Padomju Savienību. Totalitārā valstī nebija pieļaujams, ka kāda no republikām varētu domāt citādi, saimniekot citādi, jo tad tauta vēl sāktu justies kā saimnieki savā zemē. Ņemot vērā, ka baltiešiem divdesmit gadus bija savas neatkarīgās valstis, ka vairākus gadus pēc Otrā pasaules kara beigām viņi aktīvi pretojās komunistiskajam okupācijas režīmam, baltieši Kremlim šķita īpaši neuzticami.
Kāpēc par 1949. gadā veiktajiem noziegumiem jārunā vēl šodien? Jārunā, jo noziegumus pret cilvēci aizmirst nevar. Aizmirstot, noziegumiem ir iespēja atkārtoties. Jārunā, jo tauta bez atmiņas par savu vēsturi ir manipulējama. Savukārt 1949. gada marta deportācijas neatzīšana par noziegumu vērtējama kā prettiesiska.
Kā jau minēju, viens no deportāciju iemesliem Baltijā bija Kremļa vēlēšanās satriekt nacionālo partizānu kustība, kura okupācijai varonīgi pretojās līdz pat 1950. gadu sākumam. Par äsiem notikumiem režisors Normunds Pučs ir uzņēmis film Segvārds Vientulis par partizāniem Austrumlatvijā 1945.-1946. gadā.
(Materiāls iegūts internetā)